Vilka gars

Dzīvs vilka gars, sevī tik brīvs,
Gailošās acīs deg uguns spīvs.
Rejošu suņu, mednieku lenkts,
Asiņu peļķē savā tas mirst.

Neries kā suns it nekad vilks,
Neļauj to gars un iedzimtais spīts,
Brīvības alkas, austošais rīts,
Kaut asiņu lāmā izkusis sniegs.

Pret suņu rejām atņirgti ilkņi,
Vilka gars medniekus nicinot smīn.
Zinot ir uzausis pēdējais rīts,
Kad esot šaisaulē viņš vēl ir dzīvs.

Asiņu peļķē guļ nogalēts vilks,
Garā tas nesalauzts palicis dzīvs.
Aizejot labākos medību laukos,
Par spīti suņiem joprojām ir brīvs.
/Egils Dambis/